Pavasara iedvesmoti nolēmām doties divu dienu pārgājienā no Cēsīm līdz Siguldai. Iepriekšējā pieredze šāda veida piedzīvojumu organizēšanā nebija liela, tāpēc veicām kārtīgu sagatavošanos. Zinājām, ka tas nebūs viegli un, ka gaidāmi kāpumi un kritumi, taču bijām gatavi pārvarēt šķēršļus, kas būs mūsu ceļā.
Maršruts
Maršrutu vēlējāmies ar maksimāli daudz apskates objektiem. Agrā bērnībā ar vecākiem un skolas ekskursiju ietvaros bijām apskatījuši dažus no tiem, bet vajadzēja atsvaidzināt sajūtas! Maršruta plānu un tā kvalitatīvi sagatavoto aprakstu atradām baltictrails.eu mājaslapā. Ērtākai maršruta, ekipējuma un grafika plānošanai, izveidojām pārskata tāfeli Trello.
Plāns
Agri no rīta ar auto braucam līdz Siguldai, kur ap 8 jau pārsēžamies vilcienā ceļā līdz Cēsim. Tad no Cēsim dodamies uz Mežtaku un sāksim pirmās dienas pārgājienu līdz Līgatnei. Iepriekš bijām sazinājušies ar rehabilitācijas centru “Līgatne”, kur paredzējām naktsmītni. Tur ir iespēja uzcelt teltis, iekurināt ugunskuru un arī paslēpties zem nojumes lietainos laikapstākļos. Otrajā dienā agri ceļamies, jo jānoiet pat nedaudz vairāk kā pirmajā dienā, līdz finišam – Siguldā. Provizoriski bijām ieplānojuši arī brokastu, pusdienu un vakariņu laikus. Sarakstījām arī visu nepieciešamo ekipējumu (pilnu sarakstu var izlasīt raksta beigās).
1. diena Cēsis – Līgatne (25 km)
Rīts bija pavasarīgi dzestrs, ap 5° C un ar nelielu vēju. Saulīte spīdēja un bija maz mākoņu. Ar somām, guļammaisiem, matračiem un teltīm uz mugurām, ap 7:40 jau bijām Siguldas stacijā. Auto atstājām netālu no stacijas bezmaksas stāvvietā.
Vilcienā virmoja pozitīva gaisotne, jo bija arī citi, kas bija ceļā uz savu pārgājienu vai laivu braucienu. Pandēmijas iespaidā visi sēdēja izretojušies, tāpēc sarunas klīda pa visu vagonu. Iepazināmies ar divām sievietēm, kas teica, ka arī iet vienas dienas pārgājienā pa mūsu maršrutu, tikai startēs Līgatnē un vakarā no Cēsīm, ar vilcienu, dosies atpakaļ uz mājām.
Izkāpuši Cēsīs, iegājām veikalā, lai nopirktu pārtiku, un pa Gaujas ielu devāmies līdz Cīrulīšu dabas takas sākumam, kur bijām ieplānojuši brokastis kempingā “Žagarkalns” (punkts 7 kartē). Kempingā notika nelieli būvdarbi un gatavošanās vasaras sezonai, jo paredzams liels vietējo tūristu skaits. Paēduši uzņēmām pirmo bildi, atzīmējām kā pirmās dienas un pārgājiena atklāšanu plkst. 10:42.
Sākām pārgājienu apskatot Spoguļklintis un Dzidravotu. Saules stari spraucās cauri kokiem un neliela migliņa ar rasu zālē radījā lielisku atmosfēru, mežs elpoja un tu sajuties kā daļa no viņa. Papildus svaigumu zemei deva naktī nolijušais lietus.
Turpinājām ceļu izejot caur kempingu Ozolkans, tajā nedaudz atvelkot elpu pie galdiņiem. Turpinājumā gājām, līdz nākamajai atpūtas vietai, kas bija pie kamieļu parka “Rakši”. Pandēmijas dēļ nepierasti bija redzēt, ka tik daudz cilvēki bija sapulcējušies un mašīnu parks bija jau gandrīz pilns, lai gan pulkstens bija ap 12:30.
Apskatījuši alpakas un kamieļus, nedaudz atpūtušies, turpinājām ceļu uz nākamo apskates objektu, Zvārtes iezi, kur bija paredzētas pusdienas. Pagaidām nejuta lielu nogurumu, tikai lēnām lences no somām sāka spiest, jo viņas bija diezgan smagas, un nebija profesionālākais iespējamais ekipējums. Pēc kārtējiem noietajiem 3 km, apsēdāmies pļaviņā, atpūtināt kājas, un no apvāršņa iznāca mūsu vilcienā satiktās sievietes. Viņas arī piestāja un teica, ka šis esot patīkams atkarību izraisošs hobijs (viņas gan gāja 1 dienu un bez lielām somām) un, ka dodoties jau piektajā pārgājienā šogad. Teica, lai aizejam apskatīt arī Ķūķu klintis, kas īsti nav pa ceļam, bet esot tā vērts. Skatoties kartē, var redzēt, ka tiešām satikāmies pusceļā. Pēc neilgas sarunas un atelpas, turpinājām ceļu.
Ieradāmies pie Zvārtes ieža un paveicās, ka bija atbrīvojies galdiņš, pie kura arī aizvadījām pusdienas. Kā nu kurš, ēdām līdzpaņemtās tostermaizes, gaļas un zivju konservus, riekstus, šokolādi u.c. labumus. Blakus pusdienoja arī jaunu džeku kompānija, kas devās pārgājienā, vecpuiša ballītes ietvaros. Kad bijām paēduši uzkāpām pašā Zvārtes iezī. Pavērās lielisks skats uz laukiem un lejā strauji tekošo amatu. Augšā mūs sagaidīja divas dāmas, kas painteresējās kur dodamies un vai ar mums viss būs kārtībā! Kad uzzināja, ka paliksim pa nakti teltīs, pat pavaicāja vai mums ir vilnas zeķes (jo iepriekšējā naktī temperatūra bija ap 0 vai pat -2). Viņas arī pieteicās uzņemt mums grupas foto. Atsaucīgi un pozitīvi!
Sekoja ātrs 150 m gājiens lejā no Zvārtes ieža un devāmies uz taku, kas 2,5 km veda gar Amatu. Upe patiešām ļoti skaista, strauja, ar krācēm un līkumiem. Ļoti tuvu gar pašu upi, līkločiem gāja arī taka. Šādus skatus pilsētā nevar ieraudzīt un tie katrā gadalaikā arī ir dažādi, domāju, ka ziemā šī taka arī izskatītos iespaidīgi.
Pēc pastaigas gar Amatu sekoja pēdējais nogrieznis līdz rehabilitācijas centram “Līgatne” Skaļupē. Vajadzēja iet gar ceļa malu, tāpēc ievērojami ātri pamanījām, ka jūtam somu smagumu un pirmo nogurumu kājās, tāpēc novērsām domas no pastaigas gar ceļa malu uzspēlējot vārdu spēli Kontakts, kā arī padalījāmies ar dažādiem interesantiem dzīves notikumiem. Nonācām pie pagrieziena uz 1,3 km līkumiņu, lai apskatītu Ķūķu klintis, ko izlēmām veikt, jo esot tā vērts! Takā vairākas reizes esmu laivojis pa Gauju, Ķūķu klintis jau bija redzētas un visvairāk tās asociējas ar lielajām krācēm to pakājē. Jā, skats tik tiešām ir to vērts!
Pēc pirmās dienas pieveiktajiem pēdējiem 3 km, bijām klāt rehabilitācijas centrā “Līgatne”, kur mums ļoti pretīmnākoša un pozitīva administrācijas darbiniece pastāstīja visu kas te notiek, kur mums labāk celt teltis, kuru nojumi lietot un nepieciešamības gadījumā varam arī uzlādēt telefonus u.c. elektroiekārtas. Turpat arī atrodas Slepenais Padomju Bunkurs, kas gan uz pandēmijas laiku bija slēgts apskatei, bet neliels suvenīru veikaliņš un dažādi fakti izstādīti turpat pie rehabilitācijas centra.
Uzcēlām teltis un iekurinājām ugunskuru, kas gan nebija tik vienkārši, jo malka bija nedaudz mitra no vakarnakts lietus, bet pie siltuma tikām, vakariņās uzvārījām produkcijas “Kronis” zupu, sacepām “Knakers” desiņas. Viss liekas daudz garšīgāks gatavojot uz ugunskura un esot pie dabas krūts. Pasildījāmies pie ugunskura, dzērām arī līdzpaņemto upeņu balzāmu, kas iekšas pamatīgi uzsildīja, un pārrunājām kā gāja pirmajā dienā. Sapratām, ka tikai vienam no dalībniekiem ir saberzta kāja, kas pēc apstrādes ļāva turpināt pārgājienu.
2. diena Līgatne – Sigulda (29 km)
Naktī vienubrīd pamodos no aukstuma, bet kad ietinos ciešāk sanāca sasildīties un pagulēt. No rīta tāpat bija diezgan pavēss. Pamodos ap 8, iekurināju atkal ugunskuru un ap 9 jau vārījām putru un dzērām kafiju/tēju. Visiem bija jūtams nogurums kājās no vakardienas, un nepilnīgais miegs bija devis savu. Vienīgais pluss bija tāds, ka somas ir patukšojušās un nu jau nest tās bija daudz vieglāk.
Nedaudz iekavējām otrās dienas startu, un devāmies ceļā īsi pirms 11. Sākām ar mitoloģijas taku un nelielu daļu no veselības takas. Mitoloģijas taka likās ļoti interesanta, jo atgādināja bērnību, kad tika mācīts par visiem latviešu mitoloģijas tēliem. Pieredzi gūstot dažādi takā aprakstītie teicieni un dzejas rindas piedod dziļāku nozīmi.
Nākamais apskates objekts bija turpat, netālu, Spriņģu iezis Gaujas krastā. Pie tā ilgi nekavējāmies, jo zinājām, ka vēl garš ceļš priekšā. Turpmāk mums bija paredzēts neliels līkumiņš caur Līgatni, un tālākais ceļš ~20 km taka gar Gauju. Ejot pa meža taku bija jāseko šīm norādēm, lai nenomaldītos.
Mistiskā veidā mums tāpat izdevās aiziet pa neīsto taku, un izejot no meža nonācām uz Cēsu ielas, kas mūs aizveda līdz Līgatnei, bet ne pa paredzēto maršrutu. Tur mēģinājām saskatīt un iziet caur īsāko ceļu, beigās atdūrāmies pret upīti Līgatne, un uzkāpām kalnā no kura ļoti labi varēja redzēt Līgatnes papīrfabrikas teritoriju. Nedaudz riskējot devāmies cauri vienai privātīpašuma teritorijai, kur mums virsū skrēja milzu Reksis, bet par laimi, viņš bija miermīlīgs.
Sapratām mūsu kļūdu, un devāmies atpakaļ uz takas pa ceļam noejot gar restorānu Līgatnes Pavāru māja, kas gan arī bija slēgts. Pie tā ir ļoti skaists iekopts dārzs, pie kura atvilkām elpu. Līgatnē vēl redzējām skaisti renovēto Lāču migas viesu namu, bet ilgi nekavējoties devāmies tālāk uz Līgatnes dabas takām. No rīta spīdēja saule, bet nu jau laikapstākļi pasliktinājās, un debesis bija apmākušās. Mums tas nāca par labu, jo pirmajā dienā sejas bija pietiekami iedegušas un vēju appūstas. Pie Līgatnes dabas takām mašīnas arī bija daudz, un cilvēki devās savās pastaigās, bet liels vairums bija ar riteņiem. Mūs sveicināja un jautāja – cik tālu tad iesim? Un visi riteņbraucēji nošokējās, kad atbildējām, ka dosimies līdz Siguldai.
Tā sākās mūsu ilgais ceļš gar Gauju ar dažādiem tās līkumiem un krastu skatiem. Pauzītes jau kļuva aizvien ierastākas un biežākas, bet atpakaļceļa vairs nebija. Katrā pauzītē ēdām riekstus, musli batoniņus, šokolādi un dzērām šķidrumu, lai būtu enerģija turpmākajam ceļam. Pusdienojām ap 15 pie Vildogas (kartē punkts 4) un mentāli gatavojāmies pēdējam pārgājiena posmam, kurš bija apmēram 12 km garš.
Veiksmīgi bijām aprēķinājuši ēdiena daudzumu, un praktiski palikuši bija tikai šokolādes un musli batoniņi, rieksti, kādas konfektes un dzeramais. Somas nu jau maksimāli atvieglotas, atlika tik iet līdz galam. Šajā brīdī bija sakrājies jau liels nogurums kājās un pleci noguruši no somu lencēm. Viens labs padoms ir nest guļammaisu ārpus somas, jo pauzītes kļuva aizvien biežākas, un ļoti ērti ir apsēsties uz guļammaisa takas malā.
Pāris bildes Gaujas malā, kā arī apskatījām Latvijas Kristīgā nometņu centru, un turpinājām ceļu līdz Siguldai. Visā šī ~20 km ceļa posma laikā, satikām tikai divus riteņbraucējus, kas mūs nedaudz pārbiedēja, jo bijām jau pieraduši pie klusuma un dabas.
Kā jau katrā varoņstāstā, ir pēdējā cīņa kas ir jāizcīna. Tāpat arī mums, kad pagājām garām glempingam Klaukas un nonācām Paradīzes kalna pakājē. 80 m augstais kāpiens bija mūsu pēdējais pārbaudījums, ar ko kopīgiem spēkiem un augšpusē ar smaidu sejā, mūs jau atkal gaidīja divas citas sievietes, kas nu jau likās zīmīgi. Pēc nelielas sarunas par piedzīvoto viņas piekrita uzņemt mūsu kopbildi uz Turaidas pils fona, un beidzot bija pienācis tas brīdis, kad patiešām varēja atvilkt elpu un justies brīnišķīgi par veikto. Ap pulksten 21, bijām jau mašīnā, ceļā uz mājām.
Pēcvārds
Kopumā vērtēju, ka šis, pēc sarežģītības pakāpes, bija salīdzinoši grūts, 54 km pārgājiens, kam ir nepieciešams labi sagatavoties, gan fiziski, gan mentāli, gan arī ar labu ekipējumu un ērtiem apaviem. Iespējams, ja vispār nav pieredze pārgājienos, vai pasākumos pie dabas ar teltīm, ieteiktu pamēģināt kādu vienu dienas pārgājienu 10-15 km garumā ar neliela smaguma somām (Piemēram, posmā Cēsis -> Rakši -> Zvārtes iezis).
Ekipējums
-Soma
-Telts
-Matracis
-Apģērbs (apakšveļa, guļamais, termoveļa, džemperis, vilnas zeķes)
-Multitool nazis
-Šķiltavas
-Plāksteri
-Mitrās salvetes
-Ēdampiederumi (dakša, karote, nazis)
-Bļodiņa
-Katliņš
-Kausiņš (alternatīvi – krūzīte)
-Termoss/krūze
-Lukturi/telefons
-Powerbanks
-Atkritumu maisi
-Tualetes papīrs 1-2 ruļļi
-Peldbikses
-Dvielis
-Lietus mētelis
-Pret ērču pūšamais
-Mēdicīnas piederumu komplekts
-Spilvens (alternatīvi – guļammaisa maisā salikt drēbes)
-Ugunskura iekura klucīši
-Pleds/dvielis
-Adata
-Diegs
-Ugunskura iekura klucītis
-Pretiesauļošanās krēms
-Roku krēms
-Higiēniskā lūpukrāsa
-Mini cirvis (pēc izvēles)
-Saules brilles
-JBL tumbiņa
